Svētā tēva Leona XIV vēstījums
100. Pasaules misiju dienai
2026. gada 18. oktobrī

Vienoti Kristū, vienoti misijā
 

Dārgie brāļi un māsas!
 

2026. gada Pasaules misiju dienai, kas iezīmē simtgadi kopš pāvesta Pija XI iedibinātajiem un Baznīcai tik ļoti dārgajiem svētkiem, esmu izvēlējies tematu “Vienoti Kristū, vienoti misijā”. Pēc Jubilejas gada es vēlos mudināt visu Baznīcu turpināt savu misijas ceļu ar prieku un dedzību Svētajā Garā. Tam nepieciešamas sirdis, kas ir vienotas Kristū, kopienas, kurās valda izlīgums, un ikviena cilvēka gatavība nesavtīgi un ar paļāvību sadarboties.

Šajās pārdomās par savu vienotību Kristū un misijā ļausim Dieva žēlastībai mūs vadīt un iedvesmot, lai tā “mūsos atjaunotu misionārā aicinājuma liesmu” un lai mēs kopā virzītos uz priekšu evaņģelizācijas darbā šajā Baznīcas vēsturē “jaunajā misionārajā laikmetā” (Homilija Pasaules misiju un migrantu jubilejas Misē 2025. gada 5. oktobrī).

1. Vienoti Kristū. Mācekļi misionāri vienoti Kristū un ar brāļiem un māsām

Misijas centrā ir vienotības ar Kristu noslēpums. Pirms savām ciešanām Jēzus lūdza Tēvu: “Lai viņi visi ir viens, tāpat kā Tu, Tēvs, manī un es – Tevī, lai arī viņi ir mūsos.” (Jņ 17, 21) Šie vārdi atklāj Kunga Jēzus dziļāko vēlēšanos un vienlaikus Baznīcas, Viņa mācekļu kopienas, identitāti – būt kopībai, kas dzimusi no Trīsvienības un dzīvo no Trīsvienības un Trīsvienībā, kalpojot brālībai starp visiem cilvēkiem un harmonijai ar visām radībām.

Būt kristietim – te pirmām kārtām runa ir ne jau par to, kas tiek praktizēts, un idejām, bet par dzīvi, kura tiek dzīvota vienotībā ar Kristu un kurā mēs kļūstam līdzdalīgi Viņa – Dēla – attiecībās ar Tēvu Svētajā Garā. Tas nozīmē palikt Kristū kā zariem vīnakokā (sal. Jņ 15, 4), iegremdējoties Trīsvienības dzīvē. Šī savienība rada savstarpēju kopību starp ticīgajiem un ir visa misionārā auglīguma avots. Jā, “kopība ir gan misijas avots, gan auglis”, kā mācīja svētais Jānis Pāvils II (sal. Ap. pamud. Christifideles laici, 32).

Šajā saistībā Baznīcas galvenais misionārais pienākums ir atjaunot un uzturēt garīgo un brālīgo vienotību starp tās locekļiem. Daudzās situācijās mēs sastopamies ar konfliktiem, polarizāciju, pārpratumiem un savstarpējas uzticēšanās trūkumu. Kad tas notiek mūsu kopienās, to liecība tiek vājināta. Evaņģelizācijas misijai, kuru Kristus uzticēja saviem mācekļiem, pirmām kārtām nepieciešamas izlīgušas un pēc kopības alkstošas ​​sirdis. Tāpēc ir svarīgi palielināt ekumenisko sadarbību ar visām kristīgajām Baznīcām, izmantojot iespējas, kas rodas, kopīgi atzīmējot Nīkajas koncila 1700. gadadienu.

Visbeidzot, un tas nav mazāk svarīgi, būt “vienotiem Kristū” mūs aicina nenovērst savu skatienu no Kunga, lai Viņš patiešām varētu būt mūsu personiskās un kopienas dzīves, katra vārda, darbības un starppersonu attiecību centrā, tā ka mēs pārsteigti varētu teikt: “Es dzīvoju, bet ne jau es – manī dzīvo Kristus.” (Gal 2, 20) Pastāvīgi ieklausoties Viņa Vārdā un pateicoties sakramentu žēlastībai, mēs kļūsim par Baznīcas dzīvajiem akmeņiem. Šodien Baznīca ir aicināta pieņemt Vatikāna II koncila un pēc tā kalpojošo pāvestu, īpaši pāvesta Franciska, Maģistērija pamatprasības. Jo, kā to apliecinājis svētais apustulis Pāvils, “mēs nesludinām paši sevi, bet mūsu Kungu Jēzu Kristu” (2 Kor 4, 5). Šajā sakarībā es atkārtošu svētā Pāvila VI vārdus: “Nav patiesas evaņģelizācijas, ja netiek sludināts Jēzus no Nācaretes – Dieva Dēla – vārds, mācība, dzīve, apsolījumi, valstība un noslēpums.” (Ap. pamud. Evangelii nuntiandi, 22) Šis patiesās evaņģelizācijas process sākas katra kristieša sirdī, lai aizsniegtu visu cilvēci.

Tādējādi, jo ciešāk vienoti mēs esam Kristū, jo labāk spēsim kopīgi izpildīt misiju, ko Viņš mums uzticējis.

2. Vienoti misijā. Lai pasaule ticētu Kristum, Kungam

Mācekļu vienotība nav pašmērķis – tā vērsta uz misiju. Jēzus to skaidri apstiprina: “Lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis.” (Jņ 17, 21) Tieši pateicoties liecībai, kuru sniedz brālīga, vienota kopiena, kurā valda izlīgums, Evaņģēlija sludināšana iemanto savu pilnīgo komunikatīvo spēku.

No šī viedokļa raugoties, ir vērts atcerēties svētīgā Paolo Mannas moto: “Visa Baznīca – visas pasaules atgriešanās labad.” Šie vārdi kodolīgi pauž ideālu, kas iedvesmoja Pontifikālās misionārās apvienības dibināšanu 1916. gadā. Tās 110. gadadienā es tai izsaku pateicību un vēlu svētību saistībā ar tās centieniem iedvesmot un veidot priesteru, konsekrēto personu un ticīgo laju misionāro garu, sekmējot visu evaņģelizācijas spēku vienotību. Patiesībā ikviens kristīts cilvēks ir iesaistīts misijā un nav vienaldzīgs pret to – ​​visi, katrs atbilstoši savam aicinājumam un dzīves stāvoklim, piedalās lielajā darbā, ko Kristus uzticējis savai Baznīcai. Kā pāvests Francisks mums vairākkārt ir atgādinājis, Evaņģēlija sludināšana vienmēr ir saskanīgs, kopīgs, sinodāls pasākums.

Tāpēc būt vienotiem misijā nozīmē saglabāt un attīstīt kopības garīgumu un misionāro sadarbību. No dienas dienā izkopjot šādu attieksmi, mēs ar Dieva žēlastības palīdzību mācāmies uz saviem brāļiem un māsām arvien vairāk raudzīties ar ticības acīm, ar prieku saskatīt labo, ko Gars rosina katrā no mums, pieņemt dažādību kā bagātību, nest citam cita nastas un vienmēr tiekties pēc vienotības, kas ir no augšienes. Mums taču visiem ir viena misija, kas izriet no “viena Kunga, vienas ticības, vienas kristības, viena Dieva un visu Tēva, kas ir pāri visiem un visos” (Ef 4, 5–6). Šis garīgums veido mācekļa misionāra ikdienas realitāti. Tas palīdz mums atgūt vispārēju skatījumu attiecībā uz Baznīcas evaņģelizācijas misiju un pārvarēt centienu sadrumstalotību un dažādu grupējumu rašanos – “Pāvila”, “Apolla” – viena un tā paša Kunga sekotāju vidū (sal. 1 Kor 1, 10–12).

Misionārā vienotība, protams, nav jāsaprot kā vienveidība, bet gan kā dažādu harizmu saplūšana kopēja mērķa vārdā, proti, padarīt redzamu Kristus mīlestību un aicināt ikvienu sastapt Viņu. Evaņģelizācija notiek tad, kad vietējās kopienas sadarbojas un kad kultūras, garīgās un liturģiskās atšķirības pilnībā un harmoniski rod izpausmi vienā ticībā. Tāpēc es aicinu visas Baznīcas institūcijas stiprināt savu Baznīcas misionārās kopības izjūtu un attīstīt radošus un konkrētus savstarpējās sadarbības veidus misiju darbā un tā labā.

Šajā sakarībā vēlos pateikties pontifikālajām misionārajām biedrībām par misionāru sadarbības veicināšanu, ko es ar pateicību piedzīvoju laikā, kad kalpoju Peru. Šīs biedrības – Ticības  izplatīšanas biedrība, Misionārā bērnība, Svētā apustuļa Pētera biedrība un Pontifikālā misionārā apvienība – turpina uzturēt un veidot visu vecumu ticīgo cilvēku misionāro apziņu un izplatīt lūgšanu un žēlsirdības tīklu, kas savieno kopienas visā pasaulē. Zīmīgi, ka Ticības izplatīšanas biedrības dibinātāja svētīgā Polīna Marija Žariko pirms divsimt gadiem aizsāka Dzīvā Rožukroņa kustību. Arī mūsdienās tā turpina pulcēt kopā neskaitāmus ticīgos visā pasaulē, lai tie lūgtos par ikvienu garīgo un misionāro vajadzību. Turklāt jāatceras, ka tieši pēc Ticības izplatīšanas biedrības ieteikuma pāvests Pijs XI 1926. gadā aizsāka Pasaules misiju dienas svinēšanu. Tās laikā savāktos ziedojumus Ticības izplatīšanas biedrība katru gadu pāvesta vārdā sadala atbilstoši dažādajām vajadzībām, kas saistītas ar Baznīcas misiju. Tādējādi minētās četras biedrības kopumā un katra savā specifiskajā veidā joprojām ir ļoti nozīmīgas visai Baznīcai. Tās ir dzīva Baznīcas vienotības un misionārās kopības zīme. Es aicinu ikvienu pateicības garā sadarboties ar tām.

3. Mīlestības misija. Pasludināt Dieva uzticīgo mīlestību, tajā dzīvot un dalīties.

Ja vienotība ir misijas nosacījums, tad mīlestība ir tās būtība. Labā Vēsts, ko esam sūtīti sludināt pasaulei, nav abstrakts ideāls. Tā ir Dieva uzticīgās mīlestības Evaņģēlijs, kas izpaudās Jēzus Kristus vaigā un dzīvē.

Mācekļu un visas Baznīcas misija ir Svētajā Garā turpināt Kristus misiju, kura dzimusi no mīlestības, tiek dzīvota mīlestībā un ved uz mīlestību. Tādā pakāpē, ka pats Kungs lielajā lūgšanā, ar kuru vērsās pie Tēva pirms savām ciešanām, izteicis lūgumu pēc savu mācekļu vienotības, sacīja šādus vārdus: “Lai mīlestība, ar kuru Tu mani esi mīlējis, būtu viņos un arī es būtu viņos.” (Jņ 17, 26) Un tad apustuļi devās evaņģelizēt, Kristus mīlestības mudināti un Kristus dēļ (sal. 2 Kor5, 14). Tieši tāpat gadsimtu gaitā neskaitāmi kristieši – mocekļi, ticības apliecinātāji un misionāri – ir atdevuši savu dzīvību, lai šo dievišķo mīlestību darītu zināmu pasaulei. Tādējādi Baznīcas evaņģelizācijas misija turpinās Svētā Gara – mīlestības Gara – vadībā līdz laiku beigām.

Tāpēc es vēlos īpaši pateikties mūsdienu misionāriem ad gentes – cilvēkiem, kuri tāpat kā svētais Francisks Ksavjers ir atstājuši savu dzimteni, ģimeni un visas drošības formas, lai sludinātu Evaņģēliju un nestu Kristu un Viņa mīlestību uz tādām vietām, kurās bieži vien viņus gaida grūtības, kuras ir nabadzīgas, konfliktu skartas vai kultūras ziņā svešas. Viņi turpina ar prieku sevi dāvāt, par spīti grūtībām un cilvēciskajiem ierobežojumiem, jo ​​zina, ka Kristus ar savu Evaņģēliju ir vislielākais dārgums, kurā dalīties. Ar savu neatlaidību viņi parāda, ka Dieva mīlestība ir stiprāka par jebkādiem šķēršļiem. Pasaulei joprojām ir vajadzīgi šie drosmīgie Kristus liecinieki, un Baznīcas kopienām ir nepieciešami arvien jauni misionāru aicinājumi – tas mums vienmēr jāpatur prātā un par tiem mums pastāvīgi jālūdz Tēvs. Lai Viņš mums dāvā jauniešus un pieaugušos, kas ir gatavi atstāt visu, lai sekotu Kristum evaņģelizācijas ceļā līdz pat zemes robežām!

Apbrīnojot misionārus, es īpaši aicinu visu Baznīcu pievienoties viņiem evaņģelizācijas misijā, liecinot ar savu dzīvi Kristū, lūdzoties un ziedojot misijām līdzekļus. Bieži vien “mīlestība netiek mīlēta”, kā teicis svētais Asīzes Francisks, uz kuru mēs īpaši raugāmies, apritot 800 gadiem kopš viņa piedzimšanas Debesīm.

Iedvesmosimies no viņa vēlmes dzīvot Kunga mīlestībā un nodot to tālāk gan tuviem, gan tāliem cilvēkiem, jo, kā viņš teica, “mums ļoti jāmīl Tā mīlestība, kurš mūs tik ļoti mīlēja” (Sv. Bonaventūra no Baņoredžo, Leggenda maggiore, IX nodaļa, 1; Fonti francescane, 1161). Iedvesmosimies arī no svētās Terēzes no Bērna Jēzus dedzības, kura apliecināja, ka savu misiju turpinās arī pēc nāves: “Debesīs es vēlēšos to pašu, ko virs zemes, – mīlēt Jēzu un likt Viņu mīlēt.” (Vēstule semināristam Beljēram, 1897. gada 24. februāris)

Šo liecību iedvesmoti, visi apņemsimies sniegt savu ieguldījumu atbilstoši savam aicinājumam un dāvanām, kuras esam saņēmuši, lielajā evaņģelizācijas misijā, kas vienmēr ir mīlestības darbs. Jūsu lūgšanas un konkrētais atbalsts, īpaši Pasaules misiju dienā, ļoti noderēs, lai nestu Dieva mīlestības Evaņģēliju ikvienam, īpaši nabadzīgākajiem un tiem, kam tas visvairāk nepieciešams. Katra dāvana, lai cik maza tā būtu, kļūst par jēgpilnu misionārās kopības žestu. Es  vēlreiz no sirds pateicos “par visu, ko jūs darīsiet, lai palīdzētu man palīdzēt misionāriem visā pasaulē” (Video vēstījums 2025. gada Pasaules misiju dienā, 2025. gada 19. oktobris). Lai veicinātu garīgo kopību, es dodu jums savu svētību ar šo vienkāršo lūgšanu:

Svētais Tēvs, dari, lai mēs būtu vienoti Kristū, sakņojoties Viņa mīlestībā, kas vieno un atjauno. Lai visi Baznīcas locekļi ir vienoti misijā, paklausīgi Svētajam Garam, drosmīgi liecinot par Evaņģēliju, sludinot un ik dienas iemiesojot Tavu uzticīgo mīlestību pret visām radībām.

Svētī visus misionārus, atbalsti viņus to centienos un pasargā viņus cerībā!

Marija, Misiju Karaliene, esi mums līdzās evaņģelizācijas darbā visos zemes nostūros. Dari mūs par miera instrumentiem un palīdzi, lai visa pasaule Kristū saskatītu gaismu, kas glābj. Amen.

Vatikānā 2026. gada 25. janvārī, parastā liturģiskā laika III svētdienā, Sv. apustuļa Pāvila atgriešanās svētkos

Pāvests Leons XIV